“Metamorfoze” - brīvība pārvērsties ļoti dažādās sevis un savas mākslinieciskās izpausmes variācijās
Pateicoties Liepājas kultūras un izklaides vietas Pegaza Pagalms cilvēkiem, esam satikuši unikāla projekta mūziķus, kuri savu iedvesmu ir smēlušies talantīgā vācu literāta Franca Kafkas darbos. Dienu pirms sarunas apmeklējām koncertu Rīgas Kaņepes Kultūras centrā un, aizdomājoties par literatūras nozīmi mūzikā, aicinām grupu DIE VERWANDLUNG uz sarunu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Muzikālajā projektā darbojas dziedātāja, aktrise un režisore, Olga Zīhafere; mūziķis un dramaturgs, Jakobs Fišers; kā arī multi-instrumentālists un aktieris Lorenzs Šmits. Intervijai pieejama arī video versija angļu valodā (raksta beigās).
Sveiki, laipni lūgti Rīgā. Laipni lūgti Latvijā! Kā sokas jūsu ceļojumā līdz šim?
Jakobs: Mums ļoti patīk! Patiešām, no pirmā brīža. Lai gan mūsu grafiks, diemžēl ir diezgan saspringts. Sākotnēji mēs cerējām, ka pa vidu būs kāda brīva diena, bet tādas mums nav un tā nu mēs steidzamies no pilsētas uz pilsētu. Bet jebkurā gadījumā ir patīkami gūt daudz iespaidu un, piemēram, atbraukt uz tādu vietu, kā šeit. Šo pieredzi noteikti paņemsim sev līdzi uz mājām.
Pastāstiet vairāk par sevi! Par ko ir jūsu projekts? Par ko ir jūsu mūzika? No kurienes jūs esat?
Olga: Mēs nākam no Vupertāles, kur studējām vācu valodu un esam iecienījuši Kafku arī mūsu izcelsmes dēļ. Mēs visi esam ne tikai mūziķi, bet arī aktieri.
Jakobs: Mēs iepazināmies teātra iestudējumā, kurā Olga bija aktrise, bet es – mūziķis. Lorenzs ir studējis gan mūziku, gan aktiermākslu un tāpēc mēs vienmēr esam gribējuši izveidot grupu vai muzikālu projektu, kas ne tikai izpilda mūziku, bet arī strādā ar skatuves mākslu.
Tātad šajā mūzikas projektā jūs ne tikai spēlējat mūziku, bet arī izmantojat citas prasmes
un zināšanas, un dažādus savas personības aspektus.
Lorenzs: Jā, tā varētu teikt. Tas ir tas, kas man ļoti patīk šajā projektā, ka mēs visi varam dot savu ieguldījumu, no tā, ko mēs protam vislabāk. Tātad Olga daudz ir uz skatuves, spēlē teātrī. Es spēlēju dažādus instrumentus, Jakobs ir komponists un rakstnieks, un tā visa pienesums kļūst par visu projektu.
Kas ir "Die Verwandlung"? Ko tas nozīmē?
Olga: "Die Verwandlung" ir oriģinālais nosaukums vienam no slavenākajiem Kafkas stāstiem - "Metamorfoze". Taču mēs to arī paņēmām kā savas grupas nosaukumu, jo domājam, ka ar tādējādi mums ir liela brīvība pārvērsties ļoti dažādās sevis un savas mākslinieciskās izpausmes variācijās.
Jakobs: Tāpēc mēs nolēmām izvēlēties šo nosaukumu mūsu projektam, lai nākamajā gadā varētu darīt kaut ko pavisam citu. Droši vien paliksim pie Kafkas, jo tā ir, tā teikt, mūsu mākslinieciskā vadlīnija, bet ar šo nosaukumu būtu iespējams darīt arī kaut ko pavisam savādāku, parādīties pavisam citā izskatā vai radīt pavisam citu mūziku. Tas dod mums brīvību darīt visu, par ko vēlamies pārveidoties.
Olga Zīhafere; Jakobs Fišers;
Labi. Tāpēc jūs izvēlaties Francu Kafku, jo jūs to varat pārveidot daudzos, daudzos veidos. Vai drīzāk jautājums: kāpēc jūs izvēlējāties Francu Kafku?
Olga: Tas bija iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies grupas nosaukumu. Bet mēs arī izvēlamies Francu Kafku, jo tas mums šķiet ļoti mūsdienīgs. Mūsuprāt, tēmas ir...
Jakobs: Super-mūsdienīgas.
Olga: Jā, atsaucas uz mūsu dzīvēm un domājam, ka arī uz citiem. Daži īsti nezina, ko darīt dzīvē un baidās no tās, varbūt arī no cilvēkiem.
Mēdz teikt, ka Francs Kafka apsteidza savu laiku, kad rakstīja savus darbus un tie vairāk ir saistīti ar mūsdienām nekā ar laiku pirms simts gadiem.
Lorenzs: Manuprāt, tas ir kā pierādījums tam, cik dziļas bija viņa domas. Jo man šķiet, ka vienmēr, kad jūs iedziļināties, tas vairs nav tik ļoti saistīts ar laika periodu. Tas attiecas arī uz citiem laikiem un veids, kā viņš rakstīja, manuprāt ir ļoti mūsdienīgi un pat tēmas... Un kā tur bija par internetu? Vienīgais, kas viņa darbos trūkst, ir internets. Viss pārējais varētu notikt kaut vai šodien.
Jakobs: Un tas ir kaut kas, ar ko viņš atšķiras no citiem lielajiem vācu autoriem, es teiktu. Protams, ir daudz milzīgu vārdu, ar kuriem varētu strādāt, bet lielākā daļa citu, piemēram, Gēte, Šillers... viņu darbos ir precīzas norādes par laiku, kurā viņi dzīvoja un strādāja. Tātad jūs vienmēr varat noteikt viņu laikmetu, bet ar Kafkas darbu tas ir savādāk. Lai gan viņš nomira pirms 100 gadiem, mums šķiet, ka viņa bēres bija vakar.
Reizēm, lasot Kafkas darbus, rodas sajūta, ka tas būtu rakstīts vakar, vai iespiests tikai pērn.
Jakobs: Un tāpēc mēs tik ļoti mīlam šo literatūru un arī tāpēc, ka tā mūs iedvesmo šāda veida mūzikai, ko veidojam. Jo... nu pastāv kaut kāds Kafkas "standarta" lasījums, kur viņš ir supersarežģīts, nesaprotams, un tā tālāk. Un varbūt pirmā doma būtu taisīt, tā teikt, ļoti eksperimentālu,
sarežģītu mūziku. Tas varētu būt, piemēram, improvizēts džezs vai kas tamlīdzīgs. Bet mēs nolēmām, ka mēs šo lasām pavisam citādi. Mums šķiet, ka tas ir daudz laikmetīgāk, un tāpēc arī nolēmām... Nu, rakstīt mūziku, kas mums trim personām arī ir laikmetīga. Mēs to raksturojam kā indie pop mūziku.
Tātad runa nav tikai par mūziku, jūs uz skatuves arī lasāt Kafkas darbus.
Kā jūs izvēlaties mūzikai atbilstošu fragmentu?
Olga: Pēc emocijām, pēc sajūtām.
Jakobs: Tie vienmēr ir saistīti ar dziesmu, protams, un tad viņas uzdevums ir saskatīt, kas tad saistās ar sajūtu. Ziniet, mums ir liela grāmata ar Kafkas darbiem un tā mums ir mazliet kā Bībele. Var atvērt jebkuru lapu un izlasīt kādu no tūkstošiem fragmentu, un tik daudzi no tiem uzreiz iedvesmo. Tātad dažreiz vienkārši paveicas. Reiz, kādā mēģinājumā mēs ar Lorenzu spēlējām jaunu gabalu vai ko tamlīdzīgu, Olga vienkārši atvēra grāmatu un lasīja vai dziedāja, ko viņa tur redzēja, un tas bija ideāli piemērots. Jo materiāla ir tik daudz. Arī fragmenti, šie īsie darbi, kur Kafka tikai pierakstīja dažus atsevišķus teikumus uz lapas un nolika kaut kur savā istabā. Un patiesībā viņš gribēja, lai pēc viņa nāves to sadedzinātu, bet kāds to paņēma un ielika grāmatā, un mēs uzskatām, ka tas ir interesants iedvesmas avots mūsu darbam.
Jūs izmantojat arī fragmentus no viņa dienasgrāmatas un vēstulēm.
Lorenzs: Arī tie ir daļa no viņa darbiem. Mēs sapratām, ka pat tad, kad viņš rakstīja savās privātajās sarakstēs, arī tas ir kā literatūra. Tas ir tas līmenis, kurā viņš rakstīja, zemāk viņš nevarēja tikt.
Jakobs: Un ir vēl es gribu pieminēt, ka mūs interesē ne tikai viņa darbs, bet arī personība - Francs Kafka. Jo mēs patiešām jūtam, ka aiz viņa darba slēpjas tik daudz interesantas personības, un tik daudz psiholoģisku aspektu, kas mūs interesē. Kā viņš nokļuva uz tā ceļa, kā viņš jutās, kad rakstīja un kādas ir bija attiecības ar draugiem, draudzeni, vecākiem. Ir tik daudz personības aspektu, kas arī ir tik mūsdienīgi. Tāpēc mēs nolēmām ne tikai izcelt viņa literāro darbu, bet arī mēģināt iezīmēt personību.
Olga: Jā, mēs domājam, ka viņš bija ļoti jūtīgs un arī smieklīgs cilvēks.
Lorenzs Šmits; Olga Zīhafere;
Tātad ir arī mazliet humora.
Olga: Jā. Ir!
Jakobs: Un tas man personīgi bija ļoti svarīgi, lai saprastu Kafku. Zināt, ka viņš pats smējās, lasot tekstus savam draugam. Viņš tos lasīja ar humoru. Un tā patiešām ir pilnīgi jauna viņa darba atslēga.
Jā, jo dažreiz lasot, rodas drūma sajūta par laiku, par autora vai varoņa jūtām, un tu to saisti ar sevi, bet patiesībā... tas var būt smieklīgi.
Lorenzs: Tas ir kaut kas, iespējams, diezgan pārprasts. Tas ir tāpēc, ka tas ir ļoti inteliģents, ļoti smalks un nedaudz sarkastisks humors, kam varbūt vajadzīgs kāds konteksts vai skaidrojums, un mēs cenšamies sniegt daļu no šī konteksta.
Jakobs: Piemēram, jūs varat iztēloties šo kukaiņa ainu uz muguras kā murgu, bet tas, kā viņš to apraksta, arī ir smieklīgi. Viņa kājas vicinās gaisā un viņš mēģina velties uz sāniem un brīnās, kāpēc viņa tēvs nevar atnākt un viņam palīdzēt?
Olga: Tas ir smieklīgi un vienlaikus traģiski.
Lorenzs: Tas, manuprāt, ir labākais humors, protams, jo tas nav tikai "haha". Protams, tur ir dziļums.
Kuri Kafkas darbi ir jūsu personīgi iecienītākie?
Olga: Man ļoti patīk "Gibs ouf!", tas tiešām ir īss. "Give It Up" angliski. Jo man patīk šī interpretācija. Sākumā es domāju, ka apsargs stāstā ir negatīvss, bet tad pēkšņi, dažus mēnešus vēlāk, es saprotu, ka tas var būt pozitīvi, ka viņš nelaiž mani iekšā, vai ka viņš man nedod informāciju par to, kā rīkoties.
Jakobs: Viņš saka, “vienkārši padodies, liecies mierā”.
Olga: Arī "Metamorfoze" ir ļoti laba. Sajūta, ka no rīta nevari piecelties vai kādam vajag kaut ko no tevis. Tavam darbam vai ģimenei, bet tu vienkārši nespēj piecelties. Un tu vienkārši jūti, ka šodien nebūs labi.
Jā, tā ir pazīstama sajūta.
Olga: Tā ir sajūta, ko tik unikālā veidā pazīst tik daudzi cilvēki.
Šobrīd jūs esat savā Eiropas turnejā. Kad sākāt savu ceļojumu un cik koncertu ir atlicis?
Jakobs: Nu, tūre faktiski ir sadalīta pa visu gadu, tā ir sadalīta vairākos atsevišķos braucienos. Mēs sākām šī gada martā, kad spēlējām Prāgā, kas, protams, mums bija lielisks sākums - spēlēt Kafkas pilsētā Fridlantē. Tā ir pilsēta, kurā Kafka ir strādājis savā profesijā, tas ir, apdrošināšanas jomā, tāpēc tur ir saikne ar viņu Čehijā. Esam bijuši netālu - Tartu, Igaunijā; šodien Rīgā, tad dodamies uz Liepāju un novembrī mēs spēlēsim Parīzē - tāds ir plāns līdz šim. Varbūt decembrī brauksim uz Poliju, bet pagaidām tas nav apstiprināts.
Vai varat aprakstīt savu līdz šim labāko pieredzi?
Kurš koncerts vai kāda ceļojuma detaļa jums patika visvairāk?
Lorenzs: Man patika koncerts Fridlantē, kad spēlējām Čehijā. Šķiet, tas bija augustā... tas mums bija īpaši, jo Kafkam ir stāsts "Die Schloss" – "Pils". Un vieta, kur mēs spēlējām, patiesībā, it kā ir tā pati pils, kas viņu iedvesmoja uzrakstīt šo stāstu.
Jakobs: Mēs spēlējām Bruņinieku zālē un tur bija tik daudz stāvu kāpņu, kur mums bija jāuzkāpj. Tas bija patiešām unikāls koncerts. Un tad, kad mēs spēlējām, mums nebija skatuves gaismu, toties vakara Saule rietēja tieši uz mūsu skatuves. Tas tiešām bija maģisks brīdis. It kā Kafka noraudzītos uz mums no augšas.
Un, godīgi sakot, es ļoti izbaudu šo mirkli šeit. Jo vakar ceļā teicu, ka žēl, ka mums Rīgā nebūs laika, bet mums vismaz ir divas vietas. Pirmā, kur mēs spēlējām, bet otrā veicam interviju. Jo, protams, šeit ir tik daudz, ko redzēt un mums diemžēl nav laika, bet es ļoti priecājos, ka man ir iespēja šeit sazināties ar cilvēkiem un kultūras iestādēm. Tas patiesībā ir iemesls, kāpēc mēs veicam šo braucienu. Mēs vēlamies iepazīties ar mūsu Eiropas kaimiņiem un iepazīt kultūras jomu šeit.
Tātad vakar jums bija koncerts Rīgā, Kaņepes Kultūras centrā.
Ko varat teikt par saviem klausītājiem Rīgā?
Olga: Uzmanīga. Jā, ļoti uzmanīga publika. Jauna publika.
Jakobs: Tā bija pirmā reize, kad spēlējām publikas priekšā, kas nesaprot vācu valodu.
Lorenzs: Līdzīgi bija, kad spēlējām Čehjijā, bet toreiz mums bija izdales materiāli katram viesim.
Olga: Tas ir tik raksturīgi vācu skolotājiem - katram izdales materiāls. Mazliet kā skolas stunda, bet nē, piedod, turpini.
Lorenzs: Un tas bija čehu un angļu valodā, un... vakar mums bija tikai daži eksemplāri angļu valodā, tāpēc bija skaidrs, ka daudzi klausītāji nesapratīs visu, ko mēs sakām, tāpēc tas bija vairāk par mūziku
un izteiksmi, emocijām, sajūtām...
Olga: Saņēmām atsauksmes, ka izdevās.
Jakob: Es teiktu, ka vakar jaukākā atsauksme... Bija cilvēks, kurš viesojās Rīgā, dzīvo Helsinkos, bet nāk no Spānijas. Viņš atnāca uz mūsu vācu koncertu un teica, ka nesaprata ne vārda un to dievināja! Un šī man bija tik eiropeiska pieredze, un patiesībā tas, ko mēs meklējam. Jo viņš teica, ka ir labi to var vienkārši sajust un koncentrēties uz uztveri, nevis tikai uz vārdu krājumu. Un tas, protams, ir kas tāds, kas mūs pierāda un mudina spēlēt vairāk starptautisku koncertu, jo, protams, mums patīk, kad cilvēki saprot Kafku un saprot saistības ar katru viņa rakstīto vārdu. Bet, ja nesaprot un joprojām izbauda koncertu, tas ir labākais, kas ar mums var notikt.
Un pēc dažām stundām jūs uzstāsieties Liepājā, "Pegazā Pagalmā".
Ko jūs sagaidāt no šī koncerta?
Olga: Es domāju, ka tas būs lieliski. Man ir sajūta, ka mēs satiksim patiešām jauku cilvēku. Neviens cits mums nav veidojis tik lielu reklāmu. Lai kas arī notiktu šovakar, es jau esmu mīlestības pilna pret šo cilvēku.
Jakobs: Viņi arī mūs saistīja ar jums, jā... Viņi tiešām pielika lielas pūles, un tas bija... Es domāju, mēs jūtam, ka mums paveicās. Jo patiesībā mēs neko nezinājām par šeit esošo kultūras skatuvi un to, kura vieta atbilst mūsu mūzikai un kas kaut ko darītu mūsu labā. Es vienkārši pieteicos visur, kur man šķita, ka tas varētu izdoties, un...
Gluži kā paņemt tālruņu grāmatu un zvanīt katram abonentam.
Jakobs: Jā, vairāk vai mazāk, bet, protams, tas ir nedaudz savādāk, jo, mēģinot atrast šīs vietas, kas arī atbilst mūsu idejai apvienot mūziku ar literatūru. Īru krogā mēs neprasīsim, ziniet... Tur ir noteikta vietu kolekcija, ko mēs uzrunājām, un šī Liepājā, tāpat kā šeit, Rīgā, atbildēja uz mūsu pieteikumu, un šī ir pirmā. Pirmā lielā atbilde mums, ka tiekam atzīti. Tas ir lieliski, ka viņi mūs uzaicināja, tāpēc mēs ar nepacietību gaidām.
Kādas bija jūsu domas pirms pirmā koncerta un tagad?
Ko jūs tagad redzat savādāk? Varbūt kaut kas ir mainījies?
Olga: Jā... Es domāju, ka es biju tā no mums trijiem, kas daudz šaubījās. Lai kādam būtu interese par to, ko mēs darām. Un tad pēc viena koncerta... pienāca otrs un mēs spēlējam starptautiski... Negaidīju.
Tātad jums šis projekts ir atvēris jaunu pasauli.
Olga: Savā veidā. Jo tas bija tikai pirms gada, kad mēs sākām, un, ja kāds man būtu pajautājis, vai es redzu sevi šeit, Rīgā kopā ar jums, sēžam uz šī purpurkrāsas dīvāna un runājam par manu Kafkas grupu, nē...
Lorenzs: Tas ir ļoti jauns projekts kā, viņa teica. Mēs spēlējam tikai gadu un es sapratu, ka jo vairāk spēlējam un jo vairāk pierodam pie visas mūsu programmas, jo vairāk es to izbaudu. Vairs tik daudz nekoncentrējos uz to, ko daru ar rokām. Tāpēc, ka es koncerta laikā spēlēju trīs vai četrus dažādus instrumentus un reizēm vienlaicīgi. Un tas patiešām sajauca manas smadzenes sākumā, bet tagad tas kļūst vairāk iekšējs, un es tiešām varu vienkārši iet līdzi sajūtai, vairāk klausīties un vairāk izbaudīt.
Jakobs: Jā, tas ir arī tas, ko es jūtu. Mēs radām kaut kādu atmosfēru, kas tikmēr nāk dabiski. Sākumā tas bija ļoti koncentrēti un prasīja precizitāti, cerams, ka nekļūdos un tā tālāk... Un tagad mēs vienkārši peldam, tā teikt, un tas ir kaut kas tāds, ko es pilnībā izbaudu, kas ir jauka mūsu grupas attīstība.
Kas notiek pēc tūres?
Pēc Jūsu koncertiem Latvijā un jūsu koncertiem Parīzē, Francijā. Kas notiek pēc tam?
Jakobs: Tad notiks kaut kas diezgan interesants un tā šis projekts attīstīsies pēc Kafkas jubilejas gada. Jo, protams, šobrīd viņam tiek pievērsta liela uzmanība, un arī to, ka mēs spēlējam šeit, atbalsta Eiropas mēroga tīkls Kafka 24. Protams, diezgan interesanti, kas notiks pēc šī gada, jo daudzas iestādes, teātri un norises vietas tieši šogad veidoja savu Kafkas programmu.
No vienas puses, varētu būt, ka nākamgad tas būs nedaudz mazāk interesanti. No otras - mēs domājam, ka Kafka kļūs vēl modernāks un vēl plašāk pazīstams. Par viņu šobrīd tiek veidoti seriāli televīzijai un straumēšanai, kā arī filmas kinoteātrī un mēs ceram, ka šis vilnis turpināsies. Un mēs varam vienkārši vairāk spēlēt un ceļot, jo uztveram sevi kā Eiropas projektu. Šobrīd esam spēlējuši vairāk šovu ārpus Vācijas nekā Vācijā, kas man ļoti patīk, un es noteikti vēlos turpināt.
Vai jums ir kādi ieraksti?
Jakobs: Mums ir, jā! Tas bija mūsu pirmais starptautiskais koncerts, Franca Kafkas festivālā Prāgā, kur mēs veicām dzīvo ierakstu un izlaidām EP ar četriem skaņdarbiem, un tie ir pieejami visās straumēšanas platformās. Mums ir arī neliels fizisks kompaktdisks nostalģiskiem cilvēkiem, ko mēs izplatām koncertos. Un es gan negribu solīt pārāk daudz, bet mēs arī šovakar veiksim ierakstu.
Oho! Liepājā? Jā.
Mēs ceram, ka, ja tas izdosies, tad varbūt izdosim vēl vienu dzīvo EP, tāpēc...
Es vēlu jums veiksmi un visu to labāko!
Paldies par uzstāšanos Rīgā, paldies par sarunu un, jā – visu to labāko!
Jakobs: Paldies par uzaicinājumu un lielisko interviju. Liels paldies.
2024.11.12
Krišs Kāpostiņš
