21Nov
Šogad rudeni Mūzikas Avots sagaidīja Līvānos, kur bijām uzaicināti uz grupas JAUDA lielkoncertu, kas vienlaikus bija arī kopsavilkums rokmūzikas apvienības darbībai pēdējo deviņu gadu laikā. Mēs devāmies filmēt reportāžu, bet iespaidu teju pietika īsfilmai!
Kā zemāk publicētajā video mums apliecināja rokmūzikas šova apmeklētāji, iespaidi, atbilstoši grupas nosaukumam, ir bijuši jaudīgi, bet ko par notikušo domā pati grupa? Kā alternatīvās mūzikas grupai vispār ir iespējams noorganizēt tāda līmeņa pasākumu? Kāds ir rokmūzikas stāvoklis Latgales pusē? Cik spoža šobrīd ir Latgaļu uguns? Kā tas ir, ka visiem acis deg? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbild JAUDAS puiši: Daniels, Gatis un Dainis.
Noraksturojiet šī vakara šovu! Kas ir gaidāms?
Gatis: Šis vakars būs to iepriekšējo deviņu gadu rezultāts. Jo, laiks ir pagājis. Esam pietiekoši daudz spēlējuši tukšos klubos, braukājuši bez honorāriem, ieguldījuši drausmīgās naudas summas. Bijušas negulētas naktis, pārgurums, bet tik un tā mēs turpinām to darīt. Un šis ir tas labākais, ko mēs šobrīd varam, parādīt un piedāvāt tepat savās mājās.
Daniels: Šovakar būs tiešām šovs, jo ar ko atšķiras mūsu koncerti: tā pieeja nav kā estrādes mūzikai. Kad tu stāsti, ka nākamo dziesmu mēs sarakstījām tādā un tādā gadā. Mums tā nav, mums ir ceturtā siena un mēs maucam tiešām šovu. Nonstops bez sarunām, bez visa kā, pat vairāk uz teatrālo pusi.
Kā jums tas izdevās un kā tas vispār ir iespējams? Jo izdoti trīs albumi, vairāki profesionāli videoklipi, regulāri koncerti, arī citās vietās. Turklāt jūs taču arī ierakstus visus veicat paši. Kā jums diennaktī pietiek stundu?
Daniels: Nu, vajadzētu 27 stundas diennaktī vai 28.
Gatis: Mēs visi kaut ko strādājam, protams. Šobrīd mēs neesam tajā stadijā, ka mēs varētu teikt, ka mūs mūzika pabaro 100% un mums vēl pietiek villai Itālijā.
Daniels: Bet Villai Latgalē pietiek!
Gatis: Latgalē pietiek, jā. Bet runa ir arī par to, ka mēs visu laiku balansējam. Visiem ir 24 stundas diennaktī dotas, bet kaut kādā brīdī tu kaut ko upurē. Un tev jāizvēlas. Vienā brīdī tu esi foršais tētis, otrā - tu esi darbā labs kolēģis, citā brīdī tu esi dzimšanas dienas svinībās, bet tad atkal citā tu esi studijā un vienkārši besies ārā, jo tas teiks no bungām, gičām vai vokāliem vienkārši nekam neder. Tāpēc tas ir tāds – plūdums cauri laikam.
Un man šķiet, tas foršums, kas ir mums, tā arī ļāvis noturēties kopā šos deviņus gadus: mēs vienkārši baudām to procesu. Un arī šovakar stress ir, jā, tam ir jābūt, tas mobilizē, bet tajā pašā laikā tas ir tāds pozitīvais stresiņš. Tas, kas šauj ārā, un tu saproti, kāpēc tu to dari, tev gribās to mazo, to uzvaras sajūtu, ka tu kaut ko, esi izdarījis foršu.
Daniels: Nu jā, mēs ķeram kaifu no tā. Un īstenībā, kad mēs likām jau šo te skatuvi, te bija iesaistīti aptuveni padsmit cilvēki. Tu redzi, ka visiem acis deg. Te nav tāda, ka tur, oi! Ko tu tur stāvi tur vēl ko. Vienkārši visi ņemas, un redzi, ka visiem tas patīk.
Un tas arī notur tajā ilgstošajā laika posmā šajā jomā. Mēs pat droši vien šādu koncertu nevarētu sarīkot kādā citā pilsētā vai vietā, jo šeit tiešām, kā Daniels teica, savilkās cilvēki, apstākļi, lietas, resursi. Viss, kas vajadzīgs, bija tikai tāpēc, lai viss notiktu. Un, gribās, lai tas arī plašākā mērogā būtu notikums ne tikai mums pašiem, bet ar klausītājiem. Tāpēc es teiktu, ka šeit laikam salikās gan zvaigznes, gan planētas un kas nu vēl tur var salikties.
Dainis: Zvaigznes ir sastājušās, jo man liekas tagad tiešām visi tie cilvēki, kas mums apkārt ir... Sākās viss ar domu – trijatā. Mums vajag koncertu, un tad tā - viens cilvēks, otrs, un cilvēki paši piesaistās.
Kā ir radies jūsu vizuālais tēls un ko tas atspoguļo? Un šeit es runāju gan par logo, gan arī par skatuves tērpiem, gan arī par tērpiem videoklipos. Jo man, kā skatītājam, šķiet, ka tur ir piedomāts.
Gatis: Zini, mums vienmēr gribās, lai tam ir kvalitātes zīme tajā brīdī, cik maksimāli labi ir iespējams. Tā mēs darām, jo, kā tu pats iepriekš minēji, mēs ļoti daudzas lietas, lai neteiktu 100%, darām paši. Tādā ziņā, ka tie paši videoklipi, tas ir tīri mūsu pašu, kā saka, darbības auglis - rezultāts.
Dainis: Tas nav vienmēr tāpēc, lai tas būtu lētāk.
Gatis: Tieši tā. Bieži vien ir tā, ka tu nevari dabūt to rezultātu, ko vēlies no cita, jo tev ir savs redzējums un cits to nespēj. Piemēram, kad rakstām albumu, mēs ar Daini varam nosēdēt naktīm vienkārši pie basa toņa, tāpēc, ka vienkārši ir tā doma, ka vajadzētu skanēt šitā, un kamēr tu atrodi to pareizo pozīciju tiem pocīšiem vai tam pedālim, vēl kaut kam. Nu, paiet laiks...
Daniels: Un ir vērts to laiku patērēt un sēdēt ar to visu. Piemēram, dziesmā "Ieradumu vara" mēs aizčakarējāmies tik tālu, ka mums tur ir ērģeļu partija, kuru var iespēlēt ar sintezatoru un vispār nečakarēties. Bet mēs paņēmām miķus, sasēdāmies mašīnās un aizbraucām uz Ludzu. Ierakstījām reālas baznīcas ērģeles.
Gatis: Starp citu, sveiciens Gunai Kisei. Liels paldies viņai par to, ka viņa piekrita ierakstīt, jo maz ir tādu ērģeļnieču, kuras tā uzreiz piekrīt. “Tā, rokmūzika? Baznīcā ierakstīt kaut ko? Paga, paga, paga...”
Daniels: Jā, vēl vajag atrast baznīcu, kur atļauj.
Gatis: Jā, kur ir tiešām pretīm nākošs priesteris, kas vienkārši saka - jā, čaļi, brauciet, rakstiet! Mēs saliekam mikrofonus, un viss notiek.
Daniels: Un par logo tu arī jautāji. Mums ir foršs logo. Un sākuma ideja ir tāda, ka tas ir slēdzis elektrības shēmās. Zini, kā apzīmē slēdžus? Mēs ieslēdzam ballīti, mēs ieslēdzam jaudu, un ar laiku apauga ar trīsstūri. Un patiesībā es uzskatu, izskatās ļoti iespaidīgi, arī no tāluma.
Gatis: Trīsstūris ir laikam stabilākā forma.
Grupa Jauda skan jaudīgi, skan profesionāli un pārdomāti. Jo viens ir uzrakstīt dziesmu, otrs – to ierakstīt skaņu celiņos un apstrādāt. Kā jūs to panākat? Un varbūt kurš ir galvenais skaņu inženieris grupā?
Daniels: Nu, galvenais vilciens, kurš velk divus pārējos vagonus, noteikti ir Gatis, jo viņam ir attiecīga izglītība, pieredze elektronikā. Viņš kādreiz bija diezgan pazīstams šajā jomā.
Gatis: Tā tas ir, jā. Tas ir, teiksim, par tehnisko pusi, bet tā radīšana...
Daniels: Tur arī parasti iesāk Gatis ar kādu demo, un tad jau pārējie pieslēdzas. Un dažreiz ir tā, ka paliek tā, kā bija sākumā, bet dažreiz dziesmas pārvēršas vispār līdz nepazīšanai.
Gatis: Mēs jau parasti cenšamies procesa laikā ķert kaut kādas, tā saucamās nepilnības, jo kļūdu rezultātā bieži vien rodas baigā inovācija. Tāda, kas liekās pašiem: “eu, bet tur tas štruns baigi labi skan!” Piemēram, mēs nesen spēlējām Olainē koncertu, kur Dainis iepēlēja kaut ko totāli šķību vienā dziesmā, bet tik labi skan! Un tad beigās domā: “tu vari koncī vēl to pašu?”
Dainis: Un tas ir nereāli.
Gatis: Bet, bet tur tā sula reāli ir, ka tu nevis tā kā pēc šabloniem strādā. Tur bīdi datorā kubiciņus, bet tā doma ir tāda: pirmām kārtām ir dziesma, kur tu gribi kaut ko pateikt, un tad ir tā doma: ko tad tu pateiksi? Nu, šis albums arī... Mēs par mīlestību nedziedam, bet, kā es parasti saku: liriku ziņā tas ir tāds spēriens sabiedrībai zem jostas vietas par to visu, kas notiek apkārt. Kaut vai mums ir dziesma "Defekts", kur Daniels saka: mēs to visiem heiteriem varam veltīt. Jo tā lirika atbilst tiem cilvēkiem.
Bet tas process ir tāds, ka, jā, ir sākumā kaut kāds aizmetnis, kaut kāda doma. Es varu sintiņā uztaisīt kaut kādu vienu cilpu ar četrām taktīm. Un man liekās, nē, viņa kaut kur karājas nepabeigta, bet Daniels saka: “eu, paga, kuš! Te kaut kas varētu būt.” Un tas mēs to attīstām, pablēņojamies. Daniels piesit bungas, Dainis piemeklē basa toni un visu pārējo, un tad tā kļūst par to Jaudas dziesmu ierakstā.
Ņemot vērā visu gadu pieredzi ierakstu jomā, kāds būtu padoms grupai Jauda 2017. gadā? No šīs dienas perspektīvas, ņemot visu pārējo, vai jūs varētu dot sev kādu padomu, kā strādāt labāk, jaudīgāk vai vai kaut kā savādāk?
Gatis: Savā ziņā jā, bet varbūt arī nē. Kad mēs sākām, Danielam pat nebija savu bungu statīvu bungām. Mēs braucām, aizlienējāmies uz mēģinājumu un pēc tam vedām atpakaļ. Mēs izgājām no tā, kas mums bija, bet, nu, principā mēs sākām ar hlamu.
Mums vienkārši nebija ne normālu ģitāru, ne tie paši, piemēru statīvi un šķīvis? Nu, kāds bija, tāds bija. Tur neviens neskatījās, bronza tāda vai šitāda. Vai tur mikrofons. Nu, kāds mikrofons? Šitas derēs? Derēs un viss. Tas bija tādas, nu, nabadzības sākumā, kad tev nav ne naudas, ko iegrūst tajā iekšā, nedz arī tevi kaut kur baigi kāds aicina spēlēt.
Šobrīd tā mūsu veiksmes formula laikam ir tāda, ko es varētu novēlēt vai ieteikt arī citām grupām: Visu, ko jūs nopelnāt finansiāli, to visu ieguldiet iekšā lietā un dariet to gadiem. Tas atnāk atpakaļ, tas ir neizbēgami. Rezultāts vienmēr būs! Tāpēc es teiktu, ka laikam tas padoms mums, tur atpakaļ, tajā jaunības periodā droši vien būtu tāds, ka vienkārši darīt to pašu, ko mēs darījām, tikai divreiz vairāk.
Daniels: Un nolikt ātrāk moča tiesības.
Gatis: Jā, to laikam vajadzēja ātrāk izdarīt īstenībā. Es domāju, ka īsti nav, ko tā baigi nožēlot, vienkārši ir jādara. Es domāju, ka jebkuram, kas vēlas kaut ko darīt: vienalga, kur tu dzīvo, kas tev ir - dari ar to, kas tev ir. Nezinu, aizņemies, aizlienē, nopērc, kā vien vari, bet vienkārši dari. Un tajā laikā, kur tu esi, ar tām prasmēm, kas tev ir, vienkārši dari, un viss. Tas ar laiku akumulējas un krājas.
Latgaļu uguns. Kāds ir rokmūzikas stāvoklis Latgalē?
Gatis: Zini, kā ir? Īstenībā, kad gatavojāmies uz šo koncertu, mums vispār nebija doma, vai mēs gribēsim iesildītājus? Un tad mēs sākām tā kā tīt cauri vispār grupām, kas Līvānos ir bijušas, jo īstenībā mūzikas vēsture ir diezgan bagātīga ar grupām un ansambļiem, kas bijuši. Ne tikai tie, kas padomju laika rūpnīcās, jo katrā kaut kas savs bija, bet arī jaunieši, kas ņēmās 90. gados, 2000. gadu sākumā.
Un mēs sapratām, ka šobrīd ir tāds diezgan liels vakuums. Un tas saistās vairāk ar to, ka pirmām kārtām, ja tu esi grupa, tev arī Latvijas kontekstā ņemot, nav baigi daudz vietu, kur uzspēlēt. Un, ja arī ir iespēja uzspēlēt, tad jautājums ir, ko tu uz tās skatuves vari darīt? Šādu skatuvi mēs aizvest līdzi nevaram uz kaut kurieni kādu klubiņu, piemēram, Rīgā. Tas būtu vienkārši neiespējami.
Dainis: Nu, tas izmērs parasti ir dalīts uz seši apmēram.
Gatis: Parasti tu stāvi tā kā uz eiro paletes izmēra kvadrātiņa, un tas ir viss tavs koncertplacis. Un tāpēc tas ir sarežģīti.
Bet pārējās grupas, kas spēlē, kaut ko dara, vai nu tas ir vairāk tāds tīri šlāgeris, kādām kāzām, korporatīvajiem vai jubilejām. Vai arīdzan tādi, kas spēlē tādu, pat nezinu, vieglu popmūzika varbūt. Tāpēc no tādiem, kā mēs sakām, no zāģmateriāliem laikam mēs šobrīd laikam pat vienīgie sanākam, uz kopējā fona.
X faktors. Kā dalība talantu šovā ietekmēja jūsu grupas darbību?
Daniels: Nekā.
Dainis: Varbūt kaut kur vairāk redzēja, jo tomēr televīzijai, griez kā gribi, ir liela auditorija, spēks.
Daniels: Visticamāk, ja kaut kā ietekmē, tad mēs par to nezinām, kā tas mūs ietekmēja.
Gatis: Nē, mēs... Īstenībā, kad mūs izbalsoja, mēs saņēmām diezgan lielu daudzumu ar ziņām, kur vienkārši cilvēki bija šokā. Kā, kāpēc, par ko un kā tā? Jūs to nebijāt pelnījuši un tā tālāk. Bet, nu, labi, mēs nerunāsim par aizkulisēm, kas un kā, tomēr jāatceras – tas ir šovs.
Tam ir savs naratīvs, mērķi; ir klikšķi, laiki, emocijas, reakcijas un viss pārējais. Teiksim tā, ne vienmēr uzvar pats talantīgākais vai pats izcilākais kaut kādā ziņā. Tur tomēr, nu, šovam ir jābūt. Bet, nu, paskatoties uz pēdējiem šoviem, es tā domāju, ka ar talantu drīz vairs nebūs baigā sakara.
JAUDA: Gatis Pastars (vokāls, ģitāra), Dainis Paeglis (bass); Daniels Levickis (bungas)
Klausies JAUDAS jaunāko albumu: Spotify
Grupa tīklos: Facebook | Instagram | YouTube |
21.11.25
Krišs Kāpostiņš
Komentāri
